Vairāk

3.1.: 1. nodaļa - ģeozinātnes

3.1.: 1. nodaļa - ģeozinātnes


3.1.: 1. nodaļa

Bībeles komentārs pēc kārtas

velna bērni ar viņu grēcīgumu, 7-10.

Mums vajadzētu viens otru mīlēt, jo tas, kurš ienīst savu brāli, ir

slepkava, kā Kristus atdeva par mums savu dzīvību, tāpēc mums vajadzētu gulēt

mūsu dzīvē par brāļiem, 11.-16.

Labdarība ir brālīgas mīlestības auglis, mūsu mīlestībai jābūt aktīvai,

nav profesionāls tikai, 17, 18.

Kā mēs varam zināt, ka esam patiesībā, 19. – 21.

Tiem, kuru ceļi patīk Dievam, ir atbilde uz visām viņu lūgšanām,

Nepieciešamība turēt Kristus bausli, lai viņš to spētu

mīt mūsos un mēs Viņā ar Viņa Garu, 23, 24.

1. pants Jāņa 3: 1. Lūk, kāda veida mīlestība un mashash var būt uzrakstīti veseli sējumi uz šo un diviem nākamajiem pantiem, neizgurdinot tajos esošo ārkārtas tēmu, proti, Dieva mīlestību pret cilvēku. Pats apustulis, kaut arī acīmredzami ir piepildīts ar Dievu un staigā savas gaismas pilnībā, nemēģina to aprakstīt, bet aicina pasauli un Baznīcu to uzlūkot, paskatīties, apdomāt un brīnīties par to .

Kāda veida mīlestība. - & # 960 & # 959 & # 964 & # 945 & # 960 & # 951 & # 957 & # 945 & # 947 & # 945 & # 960 & # 951 & # 957. Cik liela mīlestība gan attiecībā uz kvantitāti, gan kvalitāti šīm idejām ir iekļauta sākotnējā termiņā. Garumu, platumu, dziļumu, augstumu viņš nemēģina aprakstīt.

Tēvs ir devis & mdash, jo mums nebija ne prasījumu, ne nopelnu, ka mūs vajadzētu saukt, tas ir, izveidot vai izveidot, par Dieva dēliem, kas bija pirms ļaunā, dzīvnieka, zemes, velna, bērni, tāpēc mīlestība, kas atnesa mums no šāda ciešanu un degradācijas dziļuma jāizskatās ārkārtīgākiem un iespaidīgākiem. Pēc & # 954 & # 955 & # 951 & # 952 & # 969 & # 956 & # 949 & # 957, ka mūs varētu saukt, & # 954 & # 945 & # 953 & # 949 & # 963 & # 956 & # 949 & # 957, un mēs esam, tiek pievienots autors ABC, vēl septiņpadsmit citi - gan sīriešu, gan Erpena arābu, gan koptu, gan saidiešu, etiopu, slāvu un vulgātu.

Tāpēc pasaule un ebreji un visi, kas nepazīst Dievu un meklē savu daļu šajā dzīvē, mūs nepazīst - neatzīst, neciena, nemīl vai neapstiprina mūs. Šajā ziņā šeit jāsaprot vārds & # 947 & # 949 & # 957 & # 969 & # 963 & # 954 & # 949 & # 953 & # 957. Pasaule pietiekami labi Zināja, ka ir šādas personas, bet viņi viņus neapstiprināja. Mēs bieži esam redzējuši, ka tas ir bieži lietojams termins “zināt” gan ivritā, gan grieķu valodā, Vecajā Derībā un arī Jaunajā.

Tāpēc, ka tā viņu nepazina. Ebreji neatzina Jēzu, ko viņi neapstiprināja ne no viņa, ne no viņa doktrīnas, ne no viņa dzīves veida.

Bridgeway Bībeles komentārs


3: 1-5: 5 MĪLESTĪBAS DZĪVE

Pareiza izturēšanās pret Dievu un bērniem (3: 1–10)

Jānis nevar atrast vārdus, lai paustu savas jūtas, ja viņš uzskata lielo mīlestību, ko Dievs ir parādījis, padarot grēcīgus cilvēkus par saviem bērniem. Viņi tagad domā un rīkojas atbilstoši sava debesu Tēva dabai, kā rezultātā neticīgie, kuri domā un rīkojas saskaņā ar pasaules standartiem, tos nevar saprast (3: 1). Dieva bērni maz zina par turpmākās pasaules dzīves dabu, bet viņi vismaz zina, ka kaut kādā ziņā viņi būs līdzīgi Kristum. Tas ir labs iemesls, lai viņi pašreizējā dzīvē kļūtu pēc iespējas vairāk līdzīgi Kristum. Viņiem vajadzētu būt tīriem domās un uzvedībā, kā viņš bija (2-3).
Saskaņā ar viltus skolotāju drosmīgajiem apgalvojumiem zināšanas ir ļoti svarīgas, un uzvedībai nav nozīmes. Jānis tam ir pretrunā, norādot, ka grēks ir Dieva likumu pārkāpšana. Tāpēc, ja cilvēki apzināti turpina grēkot, viņi nepazīst ne Dievu, kas devis likumu, ne Kristu, kurš atņem grēku. Jānis nesaka, ka kristieši nevar grēkot (viņš jau ir parādījis, ka tas nav iespējams 1: 6-10), bet ka viņi negrēko, kā viņiem patīk. Viņiem var būt neveiksmes un kļūdas, taču viņi parasti negrēko (4-6).
Cilvēku uzvedība parāda, vai viņi pieder Kristum vai velnam. Viņi nevar piederēt abiem, jo ​​abi ir pretēji viens otram (7-8). Ja viņi ir īsti kristieši, viņiem būs dievišķa vara, kas cīnās pret velnu, lai viņi varētu negrēkot. Ja viņi pastāvīgi grēko, tas parāda, ka viņi nav kristieši (9-10).

Kofmans Bībeles komentāri

Visa šī nodaļa, ieskaitot 1. Jāņa 2. nodaļas pēdējo pantu, ir diskusija, kas galvenokārt attiecas uz Dieva bērniem. Mēs nevaram panākt vienošanos ar tiem, kas padara šo sadaļu par traktātu par "Dieva mīlestību", lai gan, protams, šī tēma ir skaidri pieminēta. Izņemot sākuma pantu, mīlestība tiek pieminēta tikai līdz 1. Jāņa 3:11, un tur tā nav Dieva mīlestība, bet gan Dieva pavēle, lai mēs mīlētu viens otru. Orr izklāsts ir praktisks kopsavilkums:

MONO> SIZE = 2> Dieva bērni [1].

I. Dievišķā daba izpaužas Dieva bērnos (1. Jāņa 3: 1-18).

A. Viņu būtībā līdzīgi Kristum (1. Jāņa 3: 1-3).

B. Rīkojoties pareizi (1. Jāņa 3: 4–10).

C. Mīlot brāļus (1. Jāņa 3: 11-18).

II. Ar praktisku paklausību mums ir pārliecība un pārliecība (1. Jāņa 3: 19-14).

A. Mūsu mīlestībai jābūt patiesai (1. Jāņa 3:19).

B. Laba sirdsapziņa rada pārliecību (1. Jāņa 3: 20—21).

C. Atbilde uz lūgšanu ir atkarīga no paklausības (1. Jāņa 3:22).

D. Trīs īstu bērnu pazīmes: mīlestība, paklausība un ticība (1. Jāņa 3: 23–24). MONO>

Kā teica Vailderis: "Tieši šī (Dieva bērnu) koncepcija šeit nonāk šajā vēstulē un dominē visā pašreizējā sadaļā (1. Jāņa 3: 1-24)." [2]

[1] R. W. Orrs, Jaunas Derības komentārs (Grand Rapids, Mičigana: izdevniecība Zondervan, 1969), lpp. 614.

[2] Amoss N. Vailders, The Interpreter's Bible, 1. sēj. XII (Ņujorka: Abingdon Press, 1957), lpp. 251.

Lūk, kādu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka mūs sauc par Dieva bērniem un tādi mēs esam. (1. Jāņa 3: 1 a)

Lūk, kāda veida mīlestība. Smits mums saka, ka grieķu valoda šeit nozīmē "kādu valsti" [3], liekot domāt, ka šāda mīlestība ir nevis no zemes, bet gan no tās debesu valsts, it kā viņš būtu teicis: "kāda nežemiska mīlestība!" [4] A. Plūmers tomēr noliedza, ka tas būtu likumīgs grieķu secinājums. [5]

Tēvs mums ir dāvājis. Kristus izmantoja izteicienu "mans Tēvs" un mācīja savus mācekļus lūgt "mūsu Tēvs", bet jēga šeit "ietver abus" [6] ar varbūt papildus domu, ka Dievs ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs.

Ka mūs vajadzētu saukt par Dieva bērniem. Būtiskā cilvēces radniecība ar Radītāju tiek ieskatīta šādā koncepcijā kā šis, kā tas redzams arī lielajā patiesībā, kas ir iemiesošanās doktrīnas pamatā. Dievs nebūtu kļuvis par cilvēku, ja vien nebūtu taisnība, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Visslavenākā patiesība, kādu pasaule jebkad ir saņēmusi, ir šajā Dieva aicinājumā vai “aicinājumā” kļūt par viņa bērniem.

Un tādi mēs esam. Tas nav tukšs nosaukums. Ticīgie "Kristū" ir patiesi Debesu Tēva bērni. Vārds, kas atveidots "bērni" ("dēli" KJV), ir [@tekna], tas ir, ar jauno dzimšanu saistīts ar Dievu, un tas ir ciešākas attiecības, nekā norāda [@huioi] (Pāvila vārds, uzsverot līdzību [7] Lai arī tas neapšaubāmi ir patiess, savā ziņā šādam komentāram nevajadzētu aizsegt faktu, ka "adopcija" Pāvila lietojumā nes visus pilnīgos dēlu labumus un privilēģijas paaudzēm, turklāt tai ir arī priekšrocība: apgaismojot patiesību, ka dēls ir visa žēlastība.

Tāpēc pasaule mūs nepazīst, jo nepazina viņu. (1. Jāņa 3: 1 b)

Pasaules naidu pret kristiešiem iemesls ir viņu naidīgums pret visu patiesību un taisnību. Viņi neatzina Jēzu Kristu par Dieva Dēlu. Jāņa teiktais šeit, ka pasaule viņu nepazina, nozīmē: "Lai gan viņi redzēja cilvēku Jēzu, viņi neatzina viņu par Dieva Dēlu". [8] Saistībā ar sevis noraidīšanu Kristus pareģoja savu sekotāju naidu (Jāņa 16: 3), un holokaustā, kas tik drīz nāca pār kristiešiem, šeit tika piešķirts tas pats gaismas naids pret gaismu. .

[3] Deivids Smits, The Expositor's Greek New Testament, 1. sēj. V (Grand Rapids, Mičigana: Wm. B. Eerdmans Publishing Company, 1967), lpp. 182.

[4] Hārvijs J. S. Blanejs, Bākas Bībeles komentārs, 1. sēj. 10 (Kanzassitija: Beacon Hill Press, 1967), lpp. 376.

[5] A. Plummer, komentārs grieķu tekstam, Sv. Jāņa vēstules (Cambridge, 1886), 1. lpp. 71.

[6] Džeimss Viljams Rasels, Kompaktais Jaunās Derības komentārs (Grand Rapids, Mičigana: Baker Book House, 1964), lpp. 601.

[7] Hārvijs J. S. Blanejs, op. cit., 1. lpp. 376.

[8] J. W. Roberts, Džona vēstules (Ostina, Teksasa: R. B. Sweet Company, 1968), lpp. 77.

Alberta Bārnsa piezīmes par visu Bībeli

Lūk, kāda veida mīlestība - kāda mīlestība & # 8220draudzībā & # 8221 un & # 8220grādī. & # 8221 natūrā vismaigākā un visnopietnākā, pieņemot mūs savā ģimenē un ļaujot uzrunāt Viņu kā mūsu Tēvs ir visaugstākajā līmenī, jo nav augstākas mīlestības, ko var parādīt, kā adoptēt nabaga un bez draudzības bāreņu un dot viņam vecākus un mājas. Pat Dievs nevarēja mums piešķirt vērtīgāku pieķeršanās apliecinājumu nekā tas, ka mūs vajadzētu pieņemt Viņa ģimenē un ļautu Viņu uzskatīt par mūsu Tēvu. Kad atceramies, cik nenozīmīgi mēs esam kā radījumi, un cik nepateicīgi, dumpīgi un nekrietni esam bijuši kā grēcinieki, mēs varam labi pārsteigties par mīlestību, kas mūs pieņemtu svētajā Dieva ģimenē, lai mūs uzskatītu un izturas kā pret Visaugstākā bērniem. Princis nevarēja izpausties augstākā mīlestībā pret klīstošu, noplucinātu, ļaunu bāreņu zēnu, kas atrasts ielās, kā tikai adoptējot viņu savā ģimenē un uzņemot tādas pašas privilēģijas un godus kā viņa paša dēliem, tomēr tas būtu sīkums salīdzinājumā ar godu, ko Dievs mums ir piešķīris.

Tēvs mums ir dāvājis - Dievs, kas tiek uzskatīts par Tēvu vai kā Visuma galvā uzskatāms par vienu ģimeni.

Ka mūs vajadzētu saukt par Dieva dēliem - tas ir, ka mums vajadzētu & # 8220be & # 8221 Dieva dēlus - vārdu & # 8220sauc & # 8221 bieži lieto nozīmē & # 8220to būt. & # 8221 adopcijas raksturu un privilēģijas, skat. Romiešiem 8: 15-17, 2. korintiešiem 6:18 piezīmes un praktiskas piezīmes par šo nodaļu.

Tāpēc pasaule mūs nepazīst - nesaprot mūsu principus, mūsu rīcības iemeslus, mūsu mierinājumu un prieka avotus. Pasaules iedzīvotāji mūs uzskata par fanātiķiem vai entuziastiem kā par neprātīgiem, atsakoties no baudām un nodarbēm, kuras viņi veic, kā atteikšanos no noteiktas laimes par to, kas nav skaidrs, kā nepatiesu un maldinošu cerību lološanu nākotnē un kā nevajadzīgu taupību praktizēšanu, neko kompensēt pamestos priekus. Nav nekas, ko vieglprātīgais, ambiciozais un savtīgais & # 8221 saprot, nekā viņi saprot tos elementus, kas iekļaujas kristietības raksturā, kā arī kristiešu un prieku būtību un avotu.

Tāpēc, ka tā viņu nepazina - tā nepazina Kungu Jēzu Kristu. Tas ir, pasaulei nebija pareizu uzskatu par Kunga Jēzus patieso raksturu, kad viņš atradās uz zemes. Viņi viņu uzskata par entuziastu vai viltnieku, un nav brīnums, ka, pilnībā kļūdoties viņa raksturā, viņiem vajadzētu kļūdīties. Par to, ka pasaule viņu nepazina, skat. 1. korintiešiem 2: 8 piezīmi Apustuļu darbi 3:17. Salīdziniet Jāņa 17:25. Par to, ka varētu sagaidīt, ka kristieši tiks uzskatīti par viņu Glābējiem un izturēsies pret viņiem, skat. Jāņa 15: 18–20. Salīdziniet Mateja 10: 24-25.

Kalvina komentārs par Bībeli

1 Lūk, otrais arguments izriet no mūsu aicinājuma cieņas un izcilības. Viņš saka, ka tas nebija kopīgs gods, ko mums dāvāja debesu Tēvs, kad viņš mūs pieņēma par saviem bērniem. Tā kā tā ir tik liela labvēlība, vēlme pēc tīrības būtu jāiededz mūsos, lai tā atbilstu viņa tēlam, un patiesībā arī nevar būt citādi, bet tam, kurš atzīst sevi par vienu no Dieva bērniem, vajadzētu attīrās pats. Un, lai padarītu šo mudinājumu piespiedu kārtā, viņš pastiprina Dieva labvēlību, kad viņš to saka mīlestība ir piešķirta, viņš domā, ka tikai no bagātības un labestības Dievs padara mūs par saviem bērniem, no kurienes mums nāk tāda cieņa, izņemot Dieva mīlestību? Tad mīlestība šeit tiek pasludināta par bezmaksas. Valodā patiešām ir nepareiza rīcība, taču apustulis labprātāk runāja tā, nevis izteica to, kas vajadzīgs, lai būtu zināms. Īsāk sakot, viņš nozīmē, ka jo vairāk Dieva labestība ir izpaudusies pret mums, jo lielāki ir mūsu pienākumi pret viņu, saskaņā ar Pāvila mācību, kad viņš lūdza romiešus ar Dieva žēlastību sevi parādīt kā tīru. upuri viņam. (Romiešiem 12: 1.) Tajā pašā laikā mums māca, kā jau teicu, ka visu dievbijīgo pieņemšana ir bez maksas un nav atkarīga no jebkādas attieksmes pret darbiem.

Tas, ko saka sofisti, ka Dievs paredz tos, kuri ir adoptējami, ir skaidri atspēkoti ar šiem vārdiem, jo ​​šādā veidā dāvana nebūtu bez maksas. Mums ir īpaši jāsaprot šī doktrīna, jo mūsu pestīšanas vienīgais iemesls ir adopcija un tā kā apustulis liecina, ka tas izriet tikai no tikai Dieva mīlestības, mūsu cienībai un darbu nopelniem nekas nav atstāts. Kāpēc mēs esam dēli? Pat tāpēc, ka Dievs sāka mūs brīvi mīlēt, kad mēs bijām pelnījuši naidu, nevis mīlestību. Tā kā Gars ir mūsu adopcijas ķīla, no tā izriet, ka, ja mūsos ir kaut kas labs, tas nav jāveido pretstatā Dieva žēlastībai, bet, gluži pretēji, jāpiešķir viņam .

Kad viņš saka, ka esam piezvanīja, vai nosaukts, izteiciens nav bez nozīmes, jo tieši Dievs ar savu muti pasludina mūs par dēliem, jo ​​viņš deva vārdu Ābrahāmam atbilstoši tam, kāds viņš bija. (75)

Tāpēc pasaule ir pārbaudījums, kas smagi uzbrūk mūsu ticībai, ka mūs neuzskata tik daudz par Dieva bērniem vai ka mūsos neparādās neviena tik lielas izcilības zīme, bet, gluži pretēji, gandrīz visa pasaule izturas pret mums ar izsmieklu un nicinājumu. Tāpēc diez vai no mūsu pašreizējā stāvokļa var secināt, ka Dievs mums ir Tēvs, jo velns tik ļoti visu izdomā, lai aizklātu šo labumu. Viņš novērš šo likumpārkāpumu, sakot, ka mēs vēl neesam atzīti par tādiem, kādi esam, jo ​​pasaule nepazīst Dievu: ievērojams šīs lietas piemērs ir Īzākā un Jēkabā, lai gan abus Dievs izvēlējās, tomēr Ismaēls vajāja pirmo ar smiekliem un ņirgāšanos un Ēsavu, otro ar draudiem un zobenu. Tomēr tad pasaule mūs var apspiest, tomēr mūsu pestīšana joprojām ir droša.

(75) Kalvins, tāpat kā mūsu versija, atveido & # 964 & # 8051 & # 954 & # 957 & # 945, & # 8220sons & # 8221, bet šis vārds būtu labāk atveidots & # 8220bērni & # 8221 & # 8220Tas, ka mūs vajadzētu saukt par Dieva bērniem. & # 8221 Raksts varētu tikt pārfrāzēts, & # 8220Paskatieties, cik lielu mīlestības pierādījumu Tēvs mums ir devis, ka mūs vajadzētu padarīt par Dieva bērniem & # 8221 & # 8212 Red

Čaka Smita Bībeles komentārs

Lūk, kādu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka mūs sauc par Dieva dēliem (1. Jāņa 3: 1):

Es mīlu šo pantu. Lūk, kādu mīlestību Dievs jums ir dāvājis, ka tevi sauc par Dieva dēlu. Cik lieliska mīlestība, ka Dievs mani pieņem par savu dēlu, ka Dievs mani pieprasa par savu dēlu. Ka Dievs mani sauc par savu dēlu. Kādu mīlestību Dievs manī ir, ka viņš mani sauktu par savu dēlu.

tāpēc pasaule mūs nepazīst, jo nepazina viņu. Mīļie, tagad mēs esam Dieva dēli, un vēl neparādās, kādi mēs būsim: bet mēs zinām, ka tad, kad viņš parādīsies, mēs būsim līdzīgi viņam, jo ​​mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir (1. Jāņa 3: 1-2.)

Tagad mums nevajadzētu meklēt sajūsmu, lai veiktu milzīgu pāreju un pārmaiņas mūsu dzīvē. Jūs zināt, ko es cerētu? Es cerētu, ka stundu varēšu būt debesīs, pirms es to sapratu. Ka es gāju tādā sadraudzībā ar Kungu, tāda sadraudzība ar Viņu dzīvoja tik tuvu Viņam, ka pēkšņi es teiktu: "Cilvēk, gaiss ir skaidrs. Kur es esmu? Hei, šīs debesis!" Un jūs būtu tur stundu, pirms jūs to kādreiz zināt. Ka nebūtu reālu radikālu izmaiņu. Jūs zināt, ka cilvēki meklē reālas radikālas pārmaiņas, bet zināt, ka Gars, kas darbojas mūsu sirdī, katru dienu pielāgo mūs Kristus tēlam. Un mēs tiekam mainīti no slavas uz slavu tajā pašā tēlā ar Viņa Gara spēku, kas darbojas mūsos, lai nebūtu nekādu dramatisku radikālu izmaiņu, kad mēs nonākam tieši mūsu Kunga patiesajā klātbūtnē godībā. Redziet, kas mūs nodarbinās, kad tur nonāksim? Vienkārši mīlot Viņu, sadraudzoties un pielūdzot Viņu, daloties ar Viņu. Kas tad mūs šeit būtu jāaizņem? Tikai mīlot Viņu, kalpojot Viņam, pielūdzot Viņu. Tam nevajadzētu izraisīt reālas radikālas izmaiņas, jūs zināt, simt astoņdesmit grādus. Skriešana manā miesā, cik grūti es varu šādā veidā, un pēc tam sajūsma un tagad atpakaļ otrādi. Bet tieši šī pāreja turpinās.

"Tagad mēs esam Dieva dēli, vēl neparādās, kādi mēs būsim." Jūs zināt, Bībele ir interesanta ar to, ka tā nedod mums tik lielu ieskatu par to, kādas būs debesis. Un iemesls ir tāpēc, ka nav vārdu, kas to varētu raksturot. Tas ir tas, ko Pāvils teica par savu pieredzi: "Es biju nokļuvis trešajās debesīs un, hei, es dzirdēju lietas, kuras mēģināt aprakstīt cilvēku valodā būtu noziegums, un es pat nemēģināšu" (2 Korintiešiem 12: 1–4). Būtu noziegums mēģināt tos aprakstīt cilvēciski. Nav cilvēku valodas, kas varētu izteikt šīs lietas. Tāpēc, ka valoda ir ierobežota un nespēj patiešām paust slavas, skaistuma pilnību, tā mums vienkārši nav aprakstīta. "Acis nav redzējis, auss nav dzirdējis un cilvēku sirdīs nav ienācis tas, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Bet Dievs ir sācis tās mums atklāt ar savu Garu" (1. Korintiešiem 2: 9-10).

Tagad ir gadījumi, kad man ir garša no debesīm. Īpašs Dieva Gara darbs manā sirdī, un mani pārņem ekstāze. Es piedzīvoju prieku, kas ir neaprakstāms, pilns ar godību. Es jūtu dziļu krāšņu mieru, kuru nevaru aprakstīt. Dieva Gars man sāk atklāt dažas no tām debesu skatuves lietām, bet tomēr tik tālu no visa, ko vārdi varētu aprakstīt.

Ko darīt, ja jums būtu neredzīgs bērns un jūs mēģinātu aprakstīt saulrietu, kāds mums bija pagājušajā naktī? Ar bērnu, kurš nekad nav redzējis apelsīnus, sarkanos, kā arī mākoņus un skaistules, kas izgaist gaiši zilos un rožainos un viss. Kā jūs varētu ar vārdiem adekvāti raksturot saulrieta skaistumu? Tas neievēro aprakstu. Tātad debesu aina neatbilst aprakstam. Bībele nemēģina. Tas jums vienkārši saka: "Hei, tā ir slava, kas pārsniedz visu, ko jūs kādreiz varētu ticēt vai iedomāties."

Vēl neparādās, kādi mēs būsim. Pāvils sacīja: "Daži no jums jautās:" Kā miroņi tiek uzmodināti? Ar kādu ķermeni viņi nāks? "(1. Korintiešiem 15:35.) Un patiesībā viņš nemēģina mums pārāk daudz pastāstīt par ķermeni, tikai ar to, ka tas būs ievērojami pārāks par ķermeni, kas mums ir. Mēs esam iesēdināti korupcijā, un mūs audzina neiznīcība. Mēs esam stādīti nespēkā, kurus mēs paaugstināsim pie varas. Mēs esam iesēti negodā, un mēs tiksim celti godībā. Mēs esam stādīti kā dabisks ķermenis, kuru mēs uzaudzināsim garīgā ķermenī. Ir dabisks ķermenis, ir garīgs ķermenis. Kā mēs esam dzimuši zemes tēlā, tā arī mēs nesīsim debesu tēlu. Kad jūs ievietojat sēklu zemē, tā mirst, pirms tā nāk jaunā dzīvē, un ķermenis, kas nāk no zemes, nav tas, kuru jūs iestādījāt. Viss, ko jūs iestādījāt, bija kails grauds, un Dievs tam dod ķermeni, kas Viņam patīk, tāpat ir mirušo augšāmcelšanās.

Jauns ķermenis - tas nebūs ķermenis, kuru es iestādīju zemē. Man nebūs gofrēti ceļi, man nebūs sliktas acis, un man nebūs plikas galvas. Man nebūs grumbu. Jauna forma ir krāšņa, un es nezinu, kas tas ir, tas neparādās tāds, kāds es būšu. Tas mani neuztrauc. Es to zinu, es būšu līdzīgs Viņam. Hei, tas ir viss, kas ir svarīgi. Es būšu līdzīgs Viņam, jo ​​redzēšu Viņu tādu, kāds Viņš ir. Un tā ir mana cerība šovakar. Es būšu līdzīgs Viņam, jo ​​redzu Viņu tādu, kāds Viņš ir.

Un katrs cilvēks, kuram ir šī cerība, šķīstās, tāpat kā viņš ir tīrs (1. Jāņa 3: 3).

Šī man ir viena no vistīrākajām cerībām draudzē: Jēzus nāk katru brīdi, un es tikšu mainīts, lai būtu līdzīgs Viņam. Es redzēšu Viņu tādu, kāds viņš ir. Un tāpēc tas mani attur darīt no daudzām lietām, ko es citādi varētu darīt, neiesaistīties daudz izšķērdētajā laikā, kurā es citādi varētu iesaistīties, jo Kungs drīz nāk un es vēlos izmantot savu laiku Viņa godībai. . Uzturēt sevi tīru.

Ikviens, kurš izdara grēku (1. Jāņa 3: 4)

Tagad šis vārds, kas apņemas, ir jātulko kā "praktizē grēku" vai "dzīvo grēkā".

Ikviens, kurš [dzīvo vai praktizē] grēku, pārkāpj likumu: jo grēks ir nelikumība. Un jūs zināt, ka viņš parādījās, lai noņemtu mūsu grēkus, un viņā nav grēka (1. Jāņa 3: 4-5).

Tagad es 1. nodaļā norādīju, ka grēki (daudzskaitlī) attiecas uz augļiem, bet grēks (vienskaitlis) uz grēka būtību mūsos, šeit, Jāņa grāmatā. Tātad grēks (vienskaitlis) šeit, ciktāl tas attiecas uz Kristu, "Viņā nav grēks", tas ir, grēkam nebija rakstura. Mums ir grēcīgs raksturs. Ja mēģinu to noliegt, es maldinu tikai sevi, un patiesība nav manī. Ja es saku, ka man nav grēka, ka man nav grēcīga rakstura, tad es maldinu tikai sevi. Ja es saku, ka mana grēcīgā daba nekad nav devusi nevienu augli, ka es nekad neesmu grēkojusi, tad es daru vēl sliktāk, un tagad es Dievu padarīju par meli. Bet Jēzum nebija grēcīgas dabas. Viņš ir dzimis no Dieva, ieņemts no Svētā Gara. Viņš nomira, kā Pēteris teica, kā jērs bez plankumiem un plankumiem. Plankums, raksturīgs defekts, Viņam nebija raksturīga defekta. Nebija arī neviena iegūta, plankumi. Man ir gan man plankumi, gan plankumi. Man ir raksturīgais grēks, grēka daba, un tas ir devis pārāk daudz augļu. Tātad, paldies Dievam par Jēzus Kristus asinīm. Atzinies savus grēkus, Viņš ir uzticīgs un taisnīgs, lai piedotu man un attīrītu mani no visām netaisnībām. Tātad, ikviens, kas praktizē grēku, pārkāpj likumu, jo grēks ir likuma pārkāpums, un jūs zināt, ka Viņš ir parādījies, lai noņemtu mūsu grēkus. Viņš nāca, lai nomirtu par maniem grēkiem, lai atņemtu manus grēkus un manu vainu, un Viņā nav nekāda grēka daba.

Ikviens, kas viņā uzturas, nenodarbojas ar grēku, un tas, kurš dara grēku, nav viņu redzējis un nav pazinis (1. Jāņa 3: 6).

Diezgan spēcīgi vārdi. Tam vajadzētu likt mums pašiem pārbaudīt savu dzīvi. Ja es dzīvoju grēka praktizēšanas laikā, es tiešām Viņu nepazīstu. Es tiešām Viņu neesmu redzējis. Ja es tiešām Viņu pazīstu, tad es būšu brīvs no grēka prakses.

Bērniņi, ļaujiet nevienam jūs maldināt (1. Jāņa 3: 7):

Un nemaldiniet sevi.

kas dara taisnību, tas ir taisnīgs, tāpat kā viņš ir taisnīgs (1. Jāņa 3: 7).

Tagad, Kristus, mūsu tīrības piemērs, katrs cilvēks, kuram ir šī cerība uz Viņu, pats sevi attīra, tāpat kā Viņš ir tīrs. Viņš ir mūsu taisnības piemērs, jo tas, kas dara taisnību, ir taisnīgs, tāpat kā Viņš ir taisnīgs.

Tas, kurš praktizē grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Un šim nolūkam tika parādīts Dieva Dēls, lai viņš iznīcinātu velna darbus (1. Jāņa 3: 8).

Tāpēc atkal nemaldiniet sevi. Ja jūs praktizējat grēku, dzīvojat grēkā, jūs neesat no Dieva, jūs esat daļa no šīs sacelšanās pret Dievu, kuru vada Sātans.

Ikviens, kas ir dzimis no Dieva, nepieļauj grēku, jo viņa sēkla paliek viņā (1. Jāņa 3: 9):

Un vārds Bībelē jūsu Bībelē, ja jūs to izmantojat ar lielo burtu, jo tas attiecas uz Jēzu Kristu.

viņa sēkla paliek viņā, un viņš nevar grēkot, jo ir dzimis no Dieva (1. Jāņa 3: 9).

Redzi, es esmu dzimis tagad no Dieva, esmu piedzimis no jauna, par to Jēzus runāja ar Nikodēmu, Viņš teica: “Hei, biedri, jums ir jāpiedzimst no jauna, ja jūs ieiesit debesis. " Viņš saka: "Kā es varu piedzimt no jauna? Es esmu vecs vīrietis. Es vairs nevaru atgriezties pie savas mātes dzemdes." Un Viņš teica: "Nē. Kas ir dzimis no miesas, tas ir miesa, bet tas, kas ir dzimis no Gara, ir Gars. Nebrīnies, kad saku, ka tev ir jāpiedzimst no jauna." Dzimis no Gara, jaundzimušais.

Tagad, dzimis no miesas, esmu dzimis grēcinieks, kam piemīt grēka daba. Un grēka rakstura dēļ bija auglis, grēcīga dzīve. Tagad esmu piedzimis no jauna, pateicoties Jēzus Kristus darbam, piedzimdams no jauna, man tagad ir jauna daba. Un, kad es daru kaut ko tādu, kas ir nevēlams, ļauns, neglīts, nejauks, es nevaru teikt: "Nu, jūs zināt, tā ir tikai mana vecā daba." Jo man tagad ir jauna daba. Esmu piedzimis no jauna. Tātad taisnīgu lietu izdarīšana kļūst par dabisku grēku, kas Dieva bērnam kļūst nedabisks. Tas nenozīmē, ka es negrēkoju, bet tas nozīmē, ka man tas kļūst par nedabisku lietu. Taisnības darīšana kļūst par manas dzīves dabisku lietu. Pareiza rīcība ir dabiska. Kristus daba, Viņa sēkla paliek manī, un es nevaru praktizēt grēku. Tas ir pretrunā ar manu jauno dabu. Tas ir pretrunā ar manu jauno dabu. Es varu krist grēkā, bet tas ir tik pretrunā ar manu jauno dabu, ka man ir nožēlojami, man ir neērti, un es tieši no tā iznāku un saku: "Kungs, piedod man. Es biju muļķis. Es biju akls un dumjš. Ak, Kungs, piedod man. " Man nevar būt ērti dzīvot grēkā. Tas ir nožēlojami manas jaunās dabas dēļ. Tagad man vairs nav rakstura ar jauno dabu, kas man ir Kristū. Un tāpēc mēs esam tādi, kādi esam pēc savas būtības. Tāpēc jums ir nepieciešama jaunā daba. Tāpēc Jēzus teica: "Tev jāpiedzimst no jauna."

Tagad cūka pēc būtības ir cūka, un cūkai ir noteiktas dabiskas tieksmes. Viņam būtu ļoti neērti citā vidē, nekā to prasa viņa daba. Tagad pēc būtības viņam patīk nokļūt dubļu bedrē un vienkārši dzert un skriet apkārt dubļu bedrē, kas pēc būtības ir smirdoša, smirdoša lieta, un viņam tas patīk. Tagad jūs varat viņu izvest no dubļu cauruma un nomazgāt ar dezodorējošām ziepēm, odekolonu un ienest savā salonā. Tagad tas nav dabiski cūkai. Viņam būtu ļoti neērti tavā viesistabā. Viņš iesakņojās apkārt, meklējot iespēju izkļūt. Viņš gribētu atgriezties pie dubļiem, ožamā dubļu bedres. "Man tas patīk, tā ir mana daba," ja es esmu cūka.

Tāpēc reformācija cilvēkiem neder. Tas prasa vairāk nekā reformācija, tā prasa dabas maiņu. To mums piedāvā evaņģēlijs. Tajā nav teikts: "Nāc, iztīri savu aktu". Nē "Reforma". Nē, tajā teikts: "Esiet pārveidoti", mainiet dabu. Tur, kur taisnība, kļūst par dabisku lietu. Jo Viņa Gars, Viņa Sēkla tagad paliek manī. Jauna daba caur Jēzu Kristu, Viņa daba ir manī iesēta.

Un tāpēc nepārvērstajiem ir šādas grūtības, daudzas reizes pieņemot lēmumu nodot savu dzīvi Jēzum Kristum. Jo viņš redz kristieti un saka: "Es nekad nevarētu tā dzīvot". Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir cūka un ir laimīgs dubļos, un viņš nevar iedomāties dzīvot tīru, tīru dzīvi. Tas ir tik pilnīgi pretrunā ar viņa dabu. Viņš uzskata, ka viņam šajā vidē būtu ārkārtīgi neērti. Un Sātans to bieži izmanto kā ieroci pret personu, kas pieņem lēmumu. Viņi saka: "Es nekad nevarētu dzīvot kā tie kristieši. Es gribētu dzīvot tā, bet, hei, tas nav domāts man, cilvēk. Es vienkārši to nevarēju izdarīt." Protams, jūs nevarat, mēs nevarētu, ja nebūtu dabas maiņas. Bet mēs esam dzimuši no Dieva. Viņa sēkla tagad paliek mūsos. Man ir jauna daba, un es nevaru praktizēt grēku šajā jaunajā dabā. Ja jums ir ērti praktizēt grēku, tad jums nav jaunās dabas. - Ak, bet es pacēlu plaukstu un devos uz priekšu Billija Grehema krusta karā. Man vienalga. Jūs zināt, ka jūs patiesībā neesat piedzimis no jauna, ja vien nemainās būtība.

Tagad tajā ir atklāti Dieva bērni (1. Jāņa 3:10),

Tas ir tas, kā jūs zināt, vai esat Dieva bērns.

un velna bērni ir acīmredzami: ikviens, kas nepilda taisnību, nav no Dieva (1. Jāņa 3:10),

Ja jūs nedzīvojat taisnīgu dzīvi, jūs neesat no Dieva. Man ir vienalga, ko tu varētu atzīt.

ne tas, kurš nemīl savu brāli (1. Jāņa 3:10).

Jo šo vēstījumu dzirdējāt jau no paša sākuma, ka jums vajadzētu mīlēt vienam otru. Tā ir Evaņģēlija vēsts sirds. Vai atceraties, ka advokāts pienāca pie Jēzus un sacīja: "Kāds ir lielākais bauslis?" Un Jēzus sacīja: "Mīli To Kungu, savu Dievu, no visas sirds un visas savas dvēseles, no visa prāta, no visiem spēkiem un savu tuvāko kā sevi pašu. Un šajos divos ir viss likums un pravieši. "(Mateja 22: 37-40). Ko Viņš mums mācīja? Mīli viens otru, tāpat kā es tevi esmu mīlējis. Ja mums nav mīlestības vienam pret otru, tad mēs neesam no Dieva, mums nav jaunās dabas. Jo tas, kas mīl Dievu, mīl to, kas ir Dieva dzimis. Tā ir daļa no dabas.

Vēstījums, ko esam dzirdējuši no sākuma, ka mums vajadzētu mīlēt vienam otru. Ne kā Kains, kurš bija no tā ļaunā, un nogalināja savu brāli. Un kāpēc viņš viņu nogalināja? Jo viņa paša darbi bija ļauni, bet brāļa - taisnīgi. Tāpēc nebrīnieties, mani brāļi, ja pasaule jūs ienīst (1. Jāņa 3: 11-13).

Jo jūsu darbi ir taisnīgi un viņu ļaunie, un viņi tevi par to ienīdīs. Jūs liekat viņiem justies vainīgiem. Viņiem nepatīk justies vainīgiem. Viņi tevi ienīst: "Tu vienmēr rīkojies pareizi. Tu esi labais, labais, tu domā, ka esi labāks par visiem citiem, vai ne?" Viņi tevi ienīst. Esmu pārsteigts, kad kāds cilvēks, teiksim, uz šosejas atrod maisu, Brinks maisu ar divdesmit tūkstošiem dolāru, un viņi to nogādā policijas nodaļā un nodod. Jūs zināt, ka viņiem rodas visāda veida naids pastu un draudus viņu dzīvēm un visu pārējo? Cilvēki viņus sauc un uzmācas un stāsta, kādi viņi ir dumji un cik stulbi viņi bija. Cilvēki, kas nodarbojas ar šādām lietām, saņem visu veidu uzmākšanos. Pasaule ienīst taisnīgu cilvēku. Nebrīnieties, ka pasaule jūs ienīst.

Mēs zinām, ka mēs esam pārgājuši no nāves uz dzīvi, jo mēs mīlam brāļus. Un tas, kurš nemīl savu brāli, paliek nāvē (1. Jāņa 3:14).

Tagad kā es varu zināt, ka esmu pārgājis no nāves uz dzīvi? Tā kā es mīlu Dieva ģimeni, es mīlu brāļus. Jēzus sacīja saviem mācekļiem: "Ar šo zīmi pasaule uzzinās, ka jūs esat mani mācekļi, ka mīlat viens otru" (Jāņa 13:35). Tā ir vislielākā liecība pasaulei par mīlestību kristīgajā ķermenī. Viņi zina, ka jūs patiešām esat kristieši, jo mīlat viens otru tāpat kā pats. Hei, tas ir ne tikai pierādījums pasaulei, bet arī pierādījums jums pašiem. Kā jūs zināt, ka esat pārgājis no nāves uz dzīvi? Tāpēc, ka Dievs jums ir devis tādu mīlestību pret Kristus miesu, pret tiem, kas atrodas Kristus miesā.

Whosoever hateth his brother is a murderer: [as Cain,] and you know that no murderer has eternal life abiding in him ( 1 John 3:15 ).

So hereby we perceive the love of God. How do you know that God loves you? How do you know what you know? Now I know that God loves me. How do I know that God loves me? Because He laid down His life for us, that's how I know He loves me. Again, as we mentioned before, whenever God wants to prove that He loves you, He always points to the cross. He never seeks to make proof of His love in any other way. He doesn't try to prove that He loves you by the circumstances of your life always being good and prosperous and happy and rosy. Whenever you begin to doubt the love of Christ or the love of God, turn and look at the cross. There's the proof that God loves you. For God so loved that He gave His only begotten Son.

Hereby perceive we the love of God, because he laid down his life for us: and we ought to lay down our lives for the brethren ( 1 John 3:16 ).

"Love one another even as I have loved you. Greater love has no man than this, that a man will lay down his life for friends. You are my friends," Jesus said, "if you do what I command you" ( John 15:12-14 ). And He laid down His life for us. We ought to have such love each other, for the body of Christ, that we would lay down our lives for each other. Jesus said to husbands, "Love your wives even as Christ loved the church and gave Himself for it." God help us, may God work His love in our hearts.

But whoso hath this world's goods, and sees his brother have need, and shuts up his bowels of compassion from him, how dwelleth the love of God in him? ( 1 John 3:17 )

Now coming to practical examples. You've been blessed, you've been prospered, you have a lot of world's goods. And now you see a brother in Christ who is in great need and you don't reach out to help him in his need. How can you really say that the love of Christ abides in you? "Oh, yes, I love him. Poor brother, I feel sorry for him. I love him so much. I feel so sorry for him. Not having any turkey this Christmas, it's a shame you know. Has to eat a Big Mac for Christmas, terrible. Oh, but I love him. Oh, how I love that man." No, No, no you don't. You can't really love them and shut your heart up on their need and be cold and calloused concerning their need. How does the love of God really dwell in you? How can you say that God's love dwells in you?

Little children, let us not love in word ( 1 John 3:18 ),

That's easy isn't it, "Oh, I love the world, it's just people I can't stand." You know, it's easy to profess love, "Oh, I love you so much . . . " What was it Shakespeare that said, "Thou protesteth too much." I always get a little suspicious when people, every time they see you say, "Oh, I love you so much, brother." I had a fellow that was saying that to me around here for a long time. And then he did his best to put a knife in my back. Oh, he loves me so much. Yes, yes, yes. Loving in words, that isn't where it's at. Let's love in deed let's show our love by what we do, not by our words only. It's good to express it, but it's better to show it in our deeds. In reaching out, in helping, in giving a call, in giving a word of encouragement, in giving support financially if necessary, to reach out in love to touch each other and to help each other. Let's love in deed, for that's love in truth.

And hereby we know that we are of the truth ( 1 John 3:19 ),

How do I know that I am of the truth? Because I love in truth, I love in my deeds, and that's how I know that I'm of the truth.

and it gives assurance in our hearts towards him. For if our heart condemns us, God is greater than our heart, and knows all things ( 1 John 3:19-20 ).

Now, sometimes our hearts do condemn us, and Satan oftentimes condemns us. There are people that are suffering under the condemnation of Satan under their own heart. I feel sort of sorry for them. They always go away castigating themselves saying, "Why did I say that? Oh, why did I say that?" And they can't sleep at night because of what they said that night when they were together with their friends. And they're afraid, "Oh, I've said the wrong thing. Nobody will love me anymore." And there are people that have that kind of a nature that they are just troubled by things like that. And their hearts often condemn them. But if our hearts condemn us, God is greater than our hearts. You know, I am convinced that I condemn myself for a lot of things that God doesn't me for, because God has justified me. Paul said, "Who is he that condemns us? It is Christ who died, rather is risen again, and is at the right hand of the Father making intercession for us" ( Romans 8:34 ). "There is therefore now no condemnation to those who are in Christ Jesus" ( Romans 8:1 ). If our heart condemns us, God is greater than our heart.

If our heart condemn us not, we have confidence toward God. And whatsoever we ask, we receive of him, because we keep his commandments, and do those things that are pleasing in his sight ( 1 John 3:21-22 ).

Now, there are a lot of people that take that first part as a promise, "whatsoever we ask we receive of Him," but they don't finish the verse, "because we keep His commandments and do those things that are pleasing in His sight." You see, there are some fascinating, sort of broad promises given to us on prayer. Jesus said, "And whatsoever things you desire when you pray believe that you receive them, and ye shall have them" ( Matthew 21:22 ). Now people just take that, and they start then preaching these sermons on faith, and, "Hey, you can have anything you want. You can have a Mercedes. You can live on Lido Island, or you can . . . Faith. All you need is faith. Whatsoever things you desire, do you desire it? Believe and you'll have it." Who was Jesus talking to? The multitudes? Nope. He was talking to His disciples. What constitutes being a disciple? "If any man will come after me, let him deny himself and take up his cross and follow me" ( Matthew 16:24 ). That needs to be stamped over the top of that. "Whatsoever things you desire, when you pray, believe that you receive them and you shall have them . . . Deny yourself, take up your cross and follow me." What does that mean? It means that your prayers will only be on those things that are for His glory and for His kingdom and not to satisfy your own desires of making a big splash in a Mercedes or whatever.

We have this confidence when we keep His commandments and we do those things that are pleasing in His sight. Then we have power in prayer, because our prayers are not directed towards our self-interest and our own self-aggrandizement, but our prayers are on the things of His kingdom and things for His glory and things whereby others may prosper and be blessed.

And this is his commandment ( 1 John 3:23 ),

Now he's talked about a lot of commandments, and he's going to be talking more about commandments and keeping the commandments. What is the commandment?

That we should believe on the name of His Son Jesus Christ, and love one another, as he gave us commandment ( 1 John 3:23 ).

That's all. He doesn't give you ten commandments, long list of do's and do nots. All He said is to just believe on Jesus and love one another. I'm glad that He reduced it down to just simplicity. I'll never forget it. It's easy to remember to just believe on Him and to love one another. He doesn't lay a long burden and list on me that I have a hard time fulfilling. Just do this, "Believe on Jesus and love each other."

And he that keeps his commandments dwells in him, and he in him. And hereby we know that he abides in us ( 1 John 3:24 ),

How do I know that He abides in us or in me?

by his Spirit which he has given me ( 1 John 3:24 ).

God has filled my life with His Holy Spirit. I know He abides in me. Hereby I know, by the Spirit that He has given.

So next week we'll finish I John as we go into chapters 4 and 5. Then we'll take II and III John, and perhaps Jude in one evening. Enter into the book of Revelation for about, what, ten weeks maybe. So that means about March or so, and then we'll be starting over in Genesis again. Through the Bible, it's exciting. We learn about God, as He has revealed the truth of Himself to us.

And now may the Spirit of God teach you all things and bring to your remembrance those things that He has commanded us. We remember to just love God and believe on Jesus Christ. And may the love of Christ be perfected in your life, may it increase and may it grow and may God help you to maintain the proper perspective, in the world but not of the world. Your every touch just as light as possible, because the world is gonna pass away and the lust thereof, but he who does the will of God will abide forever. God help us to be interested and occupied with the things that are eternal. In Jesus' name. "

Expository Notes of Dr. Thomas Constable

The Holy Spirit&rsquos production of righteous behavior in abiding Christians is evidence of God&rsquos great love for us. John used love language more frequently in 1 John (46 times) and in his Gospel (44 times) than any other New Testament writer. Paul used it third most frequently in Ephesians (20 times). [Note: See Yarbrough, pp. 174-75 for a graph and a table of the occurrences in all the New Testament books.] Scripture calls us God&rsquos children (Gr. tekna ) because that is what He has made us. The name simply expresses the reality.

"The thought here is of the community of nature with the prospect of development ( teknon , comp. 2 Peter 1:4 ), and not of the position of privilege ( huios )." [Note: Westcott, p. 96.]

John never used the title huios , "son," to describe the relation of Christians to God. He reserved huios to describe the relation of Jesus to God (cf. 1 John 3:2 1 John 3:10 1 John 5:2 ).

Unbelievers cannot fully comprehend the children of God. The reason for this lack of perception is their failure to comprehend God fully. Since they do not "know" the Parent they do not "know" the children (cf. John 1:12-13 John 5:37 John 7:28 John 16:3 ).

"The author wants his readers to know that approval by the world is to be feared, not desired. To be hated by the world may be unpleasant, but ultimately it should reassure the members of the community of faith that they are loved by God, which is far more important than the world&rsquos hatred." [Note: Barker, p. 330.]

". . . the world hates the children of God ( 1 John 3:13 ), just as it hated Jesus ( John 15:18 f.), since they do not belong to the world. This very fact is a further proof that the readers are children of God: the way in which the world does not recognize them as being on its side is proof that they belong to God." [Note: Marshall, p. 171.]

John Gill's Exposition of the Whole Bible

Behold what manner of love. See, take notice, consider, look by faith, with wonder and astonishment, and observe how great a favour, what an instance of matchless love, what a wonderful blessing of grace,

the Father hath bestowed upon us: the Father of Christ, and the Father of us in Christ, who hath adopted us into his family, and regenerated us by his grace, and hath freely given us the new name:

that we should be called the sons of God. The Alexandrian copy, and some others, and the Vulgate Latin version, add, "and we are", or "be" and the Ethiopic version, "and have been" for it is not a mere name that is bestowed, but the thing itself in reality and in the Hebrew language, "to be called", and "to be", are terms synonymous see Isaiah 9:6 in what sense the saints are the sons of God Isaiah 9:6- : this blessing comes not by nature, nor by merit, but by grace, the grace of adoption which is of persons unto an inheritance they have no legal right unto the spring of it is the everlasting and unchangeable love of God, for there was no need on the adopter's side, he having an only begotten and beloved Son, and no worth and loveliness in the adopted, they being by nature children of wrath it is a privilege that exceeds all others, and is attended with many so that it is no wonder the apostle breaks out in this pathetic manner, and calls upon the saints to view it with admiration and thankfulness:

therefore the world knoweth us not that is, the greater part of the world, the world that lies in wickedness, the men of the world, who have their portion in this life, whom the god of this world has blinded, and who only mind the things of the world, and are as when they came into it, and have their conversation according to the course of it these do not know the saints are the sons of God the new name of sons is what no man knoweth but he that receiveth it they do not own the saints as theirs, as belonging to them, but reckon them as the faith of the world, and the offscouring of all things nor do they love them, and that because they are not their own, but hate them and persecute them: the reason is,

because it knew him not neither the Father, whose sons they are, and who has bestowed the grace upon them wherefore they know not, and disown and persecute his children see John 17:25 nor the Lord Jesus Christ, the only begotten of the Father, the firstborn among many brethren who, though he made the world, and was in it, was not known by it, but was hated, abused, and persecuted and therefore it need not seem strange that the saints, who are the sons of God by adoption, should be treated in like manner.

Matthew Henry's Complete Commentary on the Bible

1 Behold, what manner of love the Father hath bestowed upon us, that we should be called the sons of God: therefore the world knoweth us not, because it knew him not. 2 Beloved, now are we the sons of God, and it doth not yet appear what we shall be: but we know that, when he shall appear, we shall be like him for we shall see him as he is. 3 And every man that hath this hope in him purifieth himself, even as he is pure.

The apostle, having shown the dignity of Christ's faithful followers, that they are born of him and thereby nearly allied to God, now here,

I. Breaks forth into the admiration of that grace that is the spring of such a wonderful vouchsafement: Behold (see you, observe) what manner of love, or how great love, the Father hath bestowed upon us, that we should be called, effectually called (he who calls things that are not makes them to be what they were not) the sons of God! The Father adopts all the children of the Son. The Son indeed calls them, and makes them his brethren and thereby he confers upon them the power and dignity of the sons of God. It is wonderful condescending love of the eternal Father, that such as we should be made and called his sons--we who by nature are heirs of sin, and guilt, and the curse of God--we who by practice are children of corruption, disobedience, and ingratitude! Strange, that the holy God is not ashamed to be called our Father, and to call us his sons! Thence the apostle,

II. Infers the honour of believers above the cognizance of the world. Unbelievers know little of them. Therefore (or wherefore, upon this score) the world knoweth us not, 1 John 3:1 1 John 3:1 . Little does the world perceive the advancement and happiness of the genuine followers of Christ. They are here exposed to the common calamities of earth and time all things fall alike to them as to others, or rather they are subject to the greater sorrow, for they have often reason to say, If in this life only we have hope in Christ, we are of all men most miserable, 1 Corinthians 15:19 . The unchristian world, therefore, that walks by sight, knows not their dignity, their privileges, the enjoyments they have in hand, nor what they are entitled to. Little does the world think that these poor, humble, contemned ones are the favourites of heaven, and will be inhabitants there ere long. And they may bear their case the better since their Lord was here unknown as well as they: Because it knew him not, 1 John 3:1 1 John 3:1 . Little did the world think how great a person was once sojourning here, that the Maker of it was once an inhabitant of it. Little did the Jewish world think that the God of Abraham, Isaac, and Jacob, was one of their blood, and dwelt in their land he came to his own, and his own received him not. He came to his own, and his own crucified him but surely, had they known him, they would not have crucified the Lord of glory, 1 Corinthians 2:8 . Let the followers of Christ be content with hard fare here, since they are in a land of strangers, among those who little know them, and their Lord was so treated before them. Then the apostle,

III. Exalts these persevering disciples in the prospect of the certain revelation of their state and dignity. Here, 1. Their present honourable relation is asserted: Beloved (you may well be our beloved, for you are beloved of God), now are we the sons of God, 1 John 3:2 1 John 3:2 . We have the nature of sons by regeneration: we have the title, and spirit, and right to the inheritance of sons by adoption. This honour have all the saints. 2. The discovery of the bliss belonging and suitable to this relation is denied: And it doth not yet appear what we shall be, 1 John 3:2 1 John 3:2 . The glory pertaining to the sonship and adoption is adjourned and reserved for another world. The discovery of it here would put a stop to the current of affairs that must now proceed. The sons of God must walk by faith, and live by hope. 3. The time of the revelation of the sons of God in their proper state and glory is determined and that is when their elder brother comes to call and collect them all together: But we know that when he shall appear we shall be like him. The particle, ean, usually translated if, is here well rendered when for the Hebrew particle am (to which this is thought to correspond) is observed so to signify, as Dr. Whitby has here noted and not only is ean sometimes used for hotan, but some copies even here read hotan, when. And accordingly it seems proper so to render it in John 14:3 , where we read it, And if I go, and prepare a place but more naturally and properly, When I shall have gone, and shall have prepared the place, I will come again, and receive you unto myself, or paralepsomai -- I will take you along with myself, that where I am there you may be also. When the head of the church, the only-begotten of the Father, shall appear, his members, the adopted of God, shall appear and be manifested together with him. They may then well wait in faith, hope, and earnest desire, for the revelation of the Lord Jesus as even the creation itself waiteth for their perfection, and the public manifestation of the sons of God, Romans 8:19 . The sons of God will be known and be made manifest by their likeness to their head: They shall be like him --like him in honour, and power, and glory. Their vile bodies shall be made like his glorious body they shall be filled with life, light, and bliss from him. When he, who is their life, shall appear, they also shall appear with him in glory, Colossians 3:4 . Then, 4. Their likeness to him is argued from the sight they shall have of him: We shall be like him, for we shall see him as he is. Their likeness will be the cause of that sight which they shall have of him. Indeed, all shall see him, but not as they do not as he is, namely, to those in heaven. The wicked shall see him in his frowns, in the terror of his majesty, and the splendour of his avenging perfections but these shall see him in the smiles and beauty of his face, in the correspondence and amiableness of his glory, in the harmony and agreeableness of his beatific perfections. Their likeness shall enable them to see him as the blessed do in heaven. Or the sight of him shall be the cause of their likeness it shall be a transformative sight: they shall be transformed into the same image by the beatific view that they shall have of him. Then the apostle,

IV. Urges the engagement of these sons of God to the prosecution of holiness: And every man that hath this hope in him purifies himself even as he is pure, 1 John 3:3 1 John 3:3 . The sons of God know that their Lord is holy and pure he is of purer heart and eyes than to admit any pollution or impurity to dwell with him. Those then who hope to live with him must study the utmost purity from the world, and flesh, and sin they must grow in grace and holiness. Not only does their Lord command them to do so, but their new nature inclines them so to do yea, their hope of heaven will dictate and constrain them so to do. They know that their high priest is holy, harmless, and undefiled. They know that their Go and Father is the high and holy one, that all the society is pure and holy, that their inheritance is an inheritance of saints in light. It is a contradiction to such hope to indulge sin and impurity. And therefore, as we are sanctified by faith, we must be sanctified by hope. That we may be saved by hope we must be purified by hope. It is the hope of hypocrites, and not of the sons of God, that makes an allowance for the gratification of impure desires and lusts.

Spurgeon's Verse Expositions of the Bible

"Behold, what manner of love the Father hath bestowed upon us, that we should be called the sons of God: therefore the world knoweth us not, because it knew him not.

"Beloved, now are we the sons of God, and it doth not yet appear what we shall be: but we know that, when he shall appear, we shall be like him, for we shall see him as he is."

As dear Dr. Hawker said concerning this, there is a chapter in every word and a sermon in every letter. How it opens with a "Behold!" because it is such a striking portion of sacred Scripture, that the Holy Ghost would have us pay particular attention to it. "Behold!" says he, "read other Scriptures if you like, with a glance, but stop here. I have put up a way-mark to tell you there is something eminently worthy of attention buried beneath these words." "Behold, what manner of love the Father hath bestowed on us." Consider who we were, and who we are now ay, and what we feel ourselves to be even when divine grace is powerful in us. And yet, beloved, we are called "the sons of God." It is said that when one of the learned heathens was translating this, he stopped and said, "No it cannot be let it be written 'Subjects,' not 'Sons,' for it is impossible we should be called 'the sons of God.' " What a high relationship is that of a son to his father! What privileges a son has from his father! What liberties a son may take with his father! and oh! what obedience the son owes to his father, and what love the father feels towards the son! But all that, and more than that, we now have through Christ. "Behold!" ye angels! stop, ye seraphs! here is a thing more wonderful than heaven with its walls of jasper. Behold, universe! open thine eyes, O world. "Behold, what manner of love the Father hath bestowed upon us, that we should be called the sons of God therefore the world knoweth us not, because it knew him not." Well, we are content to go with him in his humiliation, for we are to be exalted with him.

"Beloved, now are we the sons of God." That is easy to read but it is not so easy to feel. "Now are we the sons of God." How is it with your heart this morning? Are you in the lowest depths of sorrow and suffering? "Now are you a son of God." Does corruption rise within your spirit, and grace seem like a poor spark trampled under foot? "Beloved, now are you a son of God." Does your faith almost fail you? and are your graces like a candle well nigh blown out by the wind! Fear not, beloved it is not your graces, it is not your frames, it is not your feelings, on which you are to live: you must live simply by naked faith on Christ. "Beloved, now are we the sons of God." With all these things against us, with the foot of the devil on our neck, and the sword in his hand ready to slay us beloved now in the very depths of our sorrow, wherever we may be now, as much in the valley as on the mountain, as much in the dungeon as in the palace, as much when broken on the wheel of suffering as when exalted on the wings of triumph "beloved, now are we the sons of God." "Ah!" but you say, "see how I am arrayed! my graces are not bright my righteousness does not shine with apparent glory." But read the next: "It doth not yet appear what we shall be but we know that when he shall appear, we shall be like him." We are not so much like him now, but we have some more refining process to undergo, and death itself, that best of all friends, is yet to wash us clean. "We know that when he shall appear, we shall be like him for we shall see him as he is."

"And every man that hath this hope in him, purifieth himself, even as he is pure.

"Whosoever committeth sin transgresseth also the law for sin is the transgression of the law.

"And ye know that he was manifested to take away our sins and in him is no sin."

Believer, read these words in two senses. He was manifested to take away thy sins that thou hast committed and that he accomplished, when "the just for the unjust," he sustained the penalties of them. And he was manifested to take away the power of thy sins that is to say, to conquer thy reigning lusts, to take away thine evil imaginations, to purify thee, and make thee like himself. Well, beloved, what a mercy it is that some one was manifested to take away our sins from us! for some of us have been striving a long, long while, to conquer our sins, and we cannot do it. We thought we had driven them out, but they had "chariots of iron," and we could not overcome them they lived "in the hill country," and we could not get near them. As often as we worsted them in one battle, they came upon us thick and strong, like an army of locusts when heaps and heaps had been destroyed they seemed as thick as ever. Ah! but there is a thought they shall all be taken away. "Ye know that he was manifested to take away our sins" and so he will. The time will come when you and I shall stand without spot or blemish before the throne of God: for they are "without fault before the throne of God" at this moment, and so shall we be ere long.

"Whosoever abideth in him sinneth not: whosoever sinneth hath not seen him, neither known him."

This plain, simple verse, has been twisted by some who believe in the doctrine of perfection, and they have made it declare that it is possible for some to abide in Christ, and therefore not to sin. But you will remark that it does not say, that some that abide in Christ do not sin but it says that none who abide in Christ sin. "Whosoever abideth in him sinneth not." Therefore this passage is not to be applied to a few who attain to what is called by our Arminian friends the fourth degree perfection but it appertains to all believers and of every soul in Christ it may be said, that he sinneth not. In reading the Bible, we read it simply as we would read another book. We ought not to read it as a preacher his text, with the intention of making something out of every word but we should read it as we find it written: "Whosoever abideth in Christ sinneth not." Now we are sure that cannot mean that he does not sin at all, but it means that sins not habitually, he sins not designedly, he sins not finally, so as to perish. The Bible often calls a man righteous but that does not mean that he is perfectly righteous. It calls a man a sinner, but it does not imply that he may not have done some good deeds in his life it means that that is the man's general character. So with the man who abides in Christ: his general character is not that he is a sinner, but that he is a saint he sinneth not openly wilfully before men. In his own heart, he has much to confess, but his life before his fellow creatures is such a one that it can be said of him: "Whosoever abideth in him sinneth not but whosoever sinneth [the sins of this world. in which the multitude indulge] hath not seen him, neither known him."

"Little children, let no man deceive you: he that doeth righteousness is righteous, even as he is righteous."

That is the sign of it. Works are the fruits of grace. "He is righteous," not in himself for mark how graces come in here "He is righteous, even as HE is righteous." It will not allow our righteousness to be our own, but it brings us to Christ again. "He that doeth righteousness is righteous," not according to his own works, but "even as HE is righteous." Good works prove that I have perfect righteousness in Christ they do not help the righteousness of Christ, nor yet in any way make me righteous. Good works are of no use whatever in the matter of justification: they only use they are, is, that they are for our comfort, for the benefit of others, and for the glory of God. "He that doeth righteousness is righteous, even as he is righteous. He that committeth sin is of the devil."

"He that committeth sin is of the devil for the devil sinneth from the beginning. For this purpose the Son of God was manifested, that he might destroy the works of the devil.

"Whosoever is born of God doth not commit sin for his seed remaineth in him: and he cannot sin, because he is born of God.

"In this the children of God are manifest, and the children of the devil whosoever doeth not righteousness is not of God, neither he that loveth not his brother."

It were well if we always remembered that practical godliness is the soul of godliness that it is not talking religion, but walking religion which proves a man to be sincere it is not having a religious tongue, but a religious heart it is not a religious mouth, but a religious foot. The best evidence is the salvation of the soul. Avaunt! talkative go thy way, thou mere professing formalist! Your ways lead down to hell, and your end shall be destruction for "He that doeth righteousness is righteous, even as he is righteous. He that committeth sin is of the devil for the devil sinneth from the beginning. For this purpose the Son of God was manifested, that he mighty destroy the works of the devil."


Skatīties video: Latvian full movie: The gospel of John - pilnīga filma: Jāņa evaņģēlijs